SOPK priekšsēdētājs Pīters Mihoks: Nedrīkst gaidīt pārmaiņas, labāk tās provocēt (koronavīruss II)

Ir pagājušas sešas garas nedēļas kopš mana koronavīrusa raksta — gan gaidu, gan meklēju. Gaidu, kas notiks tālāk, kad tas viss beigsies. Meklē sekmīgus, bet arī neveiksmīgus risinājumus situācijai veselības un cilvēku dzīvības aizsardzības, bet arī ekonomikas veselības un nākotnes jomā, kam būs jānodrošina resursi sabiedrības atveseļošanai tagad un pēc pandēmijas beigām. . Šajā periodā slimība izplatījās praktiski visā Eiropas kontinentā, ievērojami dinamiski izplatījās Ziemeļamerikas subkontinentā un sasniedza patiesi globālu dimensiju ar augstu risku skart Āfriku un citas Dienvidaustrumāzijas valstis. Tas ir arī viens no globalizācijas veidiem, taču mēs nevaram sevi aizstāvēt globāli. Šajā periodā atklājās skarbā patiesība, ka starptautiski grupējumi neatkarīgi no tā, vai tiem ir integratīvs, politisks vai ekonomisks raksturs, papildus nožēlojamiem izaicinājumiem nespēja efektīvi tikt galā ar krīzes situācijām. Mums pēkšņi šķiet, ka viņu ir par daudz, bet īstie risinājumi paliek pašam cilvēkam, ģimenei, uzņēmumam un valstij.

No šīs vienkāršās argumentācijas, bet pragmatiski balstoties uz mūsdienu realitāti, izriet viens svarīgs secinājums, un tā ir pārmaiņu nepieciešamība. Visbeidzot, visi līdzīgi vēsturiskie notikumi izraisīja turpmākas izmaiņas. Šīs pārmaiņas bija indivīdu līmenī un vienmēr atspoguļojās mentalitātes maiņā, kas arī mūsdienās izpaužas galvenokārt bailēs no kaut kā, no kā, no šodienas skatpunkta, nav glābiņa. Individuālās, kā arī kolektīvās uzvedības izmaiņām ir jānoved pie atteikšanās no dzīvesveida, kas nedomā par nākotni. Mēs maksājam milzīgu nodokli par neierobežotā patēriņa paaugstināšanu līdz dievībai, kuru esam gatavi ne tikai pielūgt, bet arī pakļauties. Ar savu dzīvesveidu mēs atņemam saviem pēcnācējiem nākotni. Mēs nedrīkstam gaidīt, ka pārmaiņas nāks pašas no sevis, kas notiks jebkurā gadījumā. Mums ir ne tikai jāsagatavojas pārmaiņām, bet vēl jo vairāk, gudrākie tās īstenos. Taču rezultātā radušās pārmaiņas galvenokārt ir atbilde uz neatgriezeniskiem sociālās un politiskās dzīves signāliem, kā arī ekonomisko procesu paradigmas maiņa.

Taču mums ir jāsāk pārmaiņas pašiem, pārvērtējot savas personīgās prioritātes, attiecības ar apkārtni un ģimeni, vidi vai savu valsti. Valsts, pareizi - mēs uztveram valsti, kad mums ir labi, drīzāk negatīvi nekā pozitīvi. Daudzi bļauj, ka valstij jābūt minimālismam, īpaši ekonomiskās attīstības un sociālo procesu ziņā. Taču mēs pēkšņi atklājam valsti kā vienīgo glābēju standarta nosacījumu pārkāpšanas gadījumā, un šo situāciju raksturo arī pašreizējā pandēmija. Mēs nekavējoties pieprasām, lai valsts uzņemtos savus pienākumus par mums visiem, lai kur tā atrastu resursus. Kā kaut kas iedomāts, valsts var iegrimt parādos, galu galā bankrotēt, nevienam netraucējot. Tomēr valsts nemaz nav kaut kas iedomāts. Savulaik slavenais franču monarhs Luijs XIV teica spārnoto frāzi "Valsts esmu es". Apgaismības laikā šis apgalvojums tika pārveidots par pilsonisku formu, kurā katrs pilsonis, arī "karaļa pilsonis" bija valsts. Kad visi, es, tu un visi pārējie saprot, ka "valsts esmu es", viņi piedzīvo lielas pārmaiņas savā domāšanā, jo kaut kas, kas līdz šim bijis iedomāts, ir ļoti personisks un skar katru no mums. Jo tad es esmu parādā nevis valstij, bet sev, es sevi apzog un maldinu. Tad arī es uztveru pilsoniskās brīvības nevis kā kaut ko, kas tikai man kalpo neatkarīgi no citiem, bet gan kā savas atbildības un radošuma un sabiedrības labākas uzvedības instrumentu. Tāpēc pieņemsim tēzi "Es esmu valsts" savā dzīvē un pielietosim gan labos, gan sliktajos laikos. Ja mums tas izdosies, mēs veiksim milzīgas pārmaiņas, kas ietekmēs ne tikai mūs pašus, bet arī plašāku sociālo, politisko un ekonomisko kontekstu.

Mūsdienās populāra tēma ir arī palīdzība uzņēmumiem šajā vairāk nekā sarežģītajā situācijā. Mēs no jauna izstrādājam slikti definētu procesu. Tas ir par palīdzību sabiedrībai kopumā, nevis atsevišķiem uzņēmumiem, jo, un tas mums visiem ir jāapzinās, ekonomiskās aktivitātes tirgus ekonomikā, ko īpaši pārstāv privātais sektors, ir vienīgais materiālo un finanšu resursu avots visiem. citām dzīves jomām. Bez šiem resursiem nebūs ne veselības, ne izglītības, ne sociālo lietu, kultūras, zinātnes un pētniecības, ne ārpolitikas finansējuma. Šodienas atbalsts saimnieciskajai darbībai finansē ne tikai pašreizējo izdzīvošanu, bet arī visas sabiedrības cienīgu dzīvi nākotnē. Šī ir vēl viena joma, kurā notiek neizbēgamas izmaiņas mūsu domāšanā. Taču tajā pašā laikā privātajam sektoram kopumā ir jāuzrāda lielāka sociālā atbildība sliktos, bet īpaši labvēlīgos laikos.

Pašreizējās pandēmijas izraisītās izmaiņas noteikti izpaudīsies ekonomikas struktūras izmaiņās. Šādās situācijās daudzi uzņēmumi un darījumi pazūd. Daudzas biznesa ikonas zaudē savu slavu gan valsts, gan pasaules mērogā, un to vietā nāk jauni spēlētāji, ar jauniem veiksmīgiem projektiem, kas maina valsts ekonomisko struktūru vai globālo ekonomiku. Tas pilnībā attiecas arī uz Slovākiju. Pat pašreizējā mūsu ekonomikas seja nespēj reaģēt uz pasaules zinātnes un rūpniecības izaicinājumiem. Mums arī nevar būt ambīcijas saglabāt pašreizējo ekonomikas struktūru nākotnē. Tātad mūsu pēcvīrusa restartam ir jābūt arī sākumam ekonomikas struktūras maiņai ar skaidri definētu ambīciju attīstīt mūsu konkurētspēju gan ES ietvaros, gan globālajās attiecībās. Ja mēs šīs izmaiņas neieviesīsim tagad, tad būs par vēlu. Turklāt mums ir lieliska iespēja noteikt savu virzienu un savu turpmāko dzīvi, apzinoties, ka "valsts esmu es."

Tikai mēris un ar to saistītā globālā pandēmija, kas ilga vairāk nekā divus gadsimtus, ir salīdzināma ar pašreizējo pandēmiju. Galvenās pārmaiņas bija pāreja no viduslaikiem uz renesansi un pēc tam uz apgaismību. Tas nozīmēja milzīgu indivīdu, kopienu un valstu atdzimšanu. Tas, ko tas nozīmēs mums visiem, ir pašreizējā COVID-19. Par laimi, iepriekšējo periodu nekādi nevar salīdzināt ar viduslaikiem. Mums ir vispāratzīts izaugsmes periods un arī dzīves līmeņa uzlabošanās. Taču tajā pašā laikā mums ir globalizācijas periods bez noteikumiem, sociālās polarizācijas periods uz ļoti šauru superbagāto un pārējo šķiru, pakāpeniskas vidusšķiru likvidācijas periods. Tas bija arī starppersonu attiecību vai vērtību kategoriju degradācijas periods. Vairāku indivīdu individuālās bagātības pieaugums krietni pārsniedz vairāku valstu pieejamos resursus, un lielā kapitāla koncentrācija likvidē sistēmu, kas to radījusi. Tirgus ekonomika pakāpeniski ir kļuvusi par monopolu ekonomiku, kas kontrolē galvenās ekonomiskās darbības jomas pasaulē.

Šīs ir jomas, kas jāmaina. Ja mēs varam to izstrādāt šādā veidā, karstajai koronavīrusa tabletei būs arī sava pozitīvā puse. Ja nē, mēs virzīsimies vēl tuvāk vajadzīgajam sociālajam un ekonomiskajam sabrukumam. Es vienmēr esmu apbrīnojis Renesansi, jo tā radīja milzīgu garīgo, zinātnisko un māksliniecisko vērtību attīstību un tādējādi sagatavoja sākumu jaunai pasaules izpratnei. Uzskatu, ka tāda renesanse mums ir arī šodien, tikai vajag to pareizi aptvert un saprast, ka "valsts esmu es".

Pēteris Mihoks
Prezidents SOPK

---